Sistēmfenomenoloģija

Par sistēmfenomenoloģijas izveidotājiem un attīstītājiem uzskatāmi Gurnhards Vēbers un Berts Helingers. Helingers metodes izveidē integrēja savu psihoanalītiķa, mācītāja zināšanas un Misionāra gaitās Āfrikā, piedzīvoto pieredzi. Metodes pamatprincips ir darbs ar „lauka enerģiju”, jeb mīlestības enerģijas plūsmu, kuras normālu gaitu traucē vai nu cilvēka uztveres, reizēm deformētas uztveres, īpatnības. Reizēm dzimtā valdošo un pārņemto „paternu” vai šablonu klātesamība. Tāpat problēmu cēloņi var būt meklējami vairākas paaudzes iepriekš, piemēram, ja ir vēsturē kāds izstumtais vai neatzītais dzimtas cilvēks vai karā kritušie. Sistēmfenomenoloģikajai pieejai var izdalīt vairākas apakšgrupas:

 

Ģimenes sistēmfenomenoloģija – darbs pamatā tiek orientēts uz attiecībām ģimenē, dzimtā. Paaudžu attiecības, sistēmas kārtības atjaunošana.

 

Simptomu sistēmfenomenoloģija – darbs ar veselības problēmām (tiek saukts par simptomu), kuru cēlonis ir savstarpējo attiecību konflikts vai paaudžu neatrisināts konflikts.

 

Organizāciju sistēmfenomenoloģija – darbs ar organizācijas sistēmu un cilvēka individuālo saistēmu. Šajā darbā tiek risinātas problēmas, kuras rodas šo abu sistēmu mijiedarbības konfliktā. Kur darbinieks ienāk organizācijā ar saviem „paterniem”, priekšstatiem, tos „ienesot” organizācijā, kurai jau pašai ir savi likumi, „paterni”, kā rezultātā var rasties savstarpējie konflikti.

 

Sitēmefenomenoloģiskais koučings – sitēmiskā pieeja Koča darbā, kad darbinieka un organizācijas problēmas tiek analizētas kopējās, lielās sistēmas kontekstā.