© 2015 by AD Fanboy

Hipnopsihoterapija ir senākā psihoterapijas metode, kuras aktualitāte un efektivitāte ir nozīmīga un neaizstājama arī mūsu dienās. Hipnopsihoterapijas pamatlicēji (kuri šo metodi sāk nosaukt un aprakstīt) un pilnīgotāji ir F. Mesmers, Paracelzs, Z. Freids, A. Vaicenhofers, E. Hilgards, I. Pavlovs, V. Behterjevs, K. G. Jungs, M. Eriksons, V. Kandiba, Ž. Bekio u.c. Latvijā hipnopsihoterapijas attīstībā nozīmīgu ieguldījumu devis Medicīnas zinātņu doktors ārsts Jānis Zālītis.

 

Hipnopsihoterapijā, ar hipnotiskā transā veiktu intervenci, aktivizējot zemapziņas procesus, tiek ierosinātas pārmaiņas apziņā, izmantojot cilvēka pašresursus. Hipnopsihoterapijā izmanto tādus psiholoģiskos fenomenus kā disociācija, asociācijas, sublimācija, tēlu un simbolu analīze, metaforas, suģestija, kā arī regresija.

 

Psihes neapzinātajā daļā ir ierakstīta visa cilvēka attīstība no viņa ieņemšanas brīža, problēmu vēsture, to cēloņi, attīstība un pašreizējais rezultāts, kas izpaužas kā konkrēta problēma. Neapzinātie procesi (paši) zina adekvātu risinājumu problēmas transformācijai un novēršanai, hipnopsihoterapeitam tikai jāpalīdz klientam atbrīvot šos pašrisinošos procesus.

 

Pretstatā daudziem citiem psihoterapijas veidiem, hipnopsihoterapija tiek uzskatīta par īslaika psihoterapijas formu, kurā vēlamām pārmaiņām jābūt redzamām jau pēc dažiem seansiem. Hipnopsihoterapeitiskais process var notikt neapzinātā individuālā intrapersonālā plānā, gan arī analītiskā līmenī. Hipnopsihoterapiju lieto individuāli, darbā ar grupām vai pāros.

(Pēc literatūras apkopojuma sagatavoja: A.Dombrovskis, E.Skrodelis, I.Savicka, A.Tula - Rijkure, D.Rolava. Citēts no www.LHPB.lv)

 

Hipnopsihoterapiju nosacīti iedala: Klasiskā hipnopsihoterapija un Ēriksona hipnopsihoterapija.

Hipnopsihoterapija